Dibināta 2000.gadā. „Ar Sauli zobenā un Pērkonu sirdī!”. Šie vārdi nāk no sirmas senatnes, un šodien tos, jo skaņi skandē folkloras un seno cīņu kopa „Vilkači”. Sākotnēji tie bija tikai pāris puiši, kas vienojās sargāt kopīgi Latvijas sendienu kultūrvēsturisko mantojumu, un nu senā karavīra dzīves ritums no šūpuļa līdz aizsaules vārtiem vieno vairāk kā 20 dalībniekus. No pašas „Vilkaču” dibināšanas, 2000.gada 22.septembra, ar latviešu tautas dziesmām un seno cīņu imitāciju, esam ņēmuši aktīvu dalību dažādos festivālos. „Vilkači” nodarbojas ar Vēlā dzelzs laikmeta (9.-13.gs.) rekonstrukciju- laiku, kad Latvijas teritorijā dzīvoja brīvas un varenas ciltis – kurši, līvi, zemgaļi, latgaļi, sēļi. Šobrīd mūsu klubā ir vairākas darbības jomas – dziedātāji, cīnītāji un amatnieki. Kopīgi esam sajutuši nepieciešamību popularizēt seno baltu kultūru sabiedrībā, neskatoties uz 21.gadsimta globalizēto un multikulturālo vidi, kura tik ļoti tiecas pēc tautu vienotības, taču aizmirst par katras tautas un katra indivīda tautisko un cilvēcisko identitāti un unikalitāti. Vēlamies iedvesmot mūsdienu latviešus, īpaši jauniešus atcerēties un sajust savas saknes, savus senčus, kas reiz dzīvoja tik vienkārši un dabiski, senčus, kas reiz bija spiesti aizstāvēt savus tuviniekus, savu zemi un tautu pret svešzemju iebrucējiem, atstājot savus tuviniekus vienus, izlejot savas un pretinieka asinis. Šajā laika posmā mūsu senču ciltis izcīnīja daudzas spožas uzvaras pār ienaidnieku –1206.g. Gaujas līvu virsaiša Dabreļa uzvara pār Zobenbrāļu ordeni, aizstāvot Satezeles pili, 1210. gada kuršu jūras kauja pret vāciem, 1212.g. Autīnes latgaļu un līvu sacelšanās, 1228.g. kuršu un zemgaļu uzbrukums Daugavgrīvas apcietinātam klosterim un tā izpostīšana, 1229.gada Viestarta vadīto zemgaļu uzvara Aizkraukles kaujā,1236.gadā Ringauda vadītais karaspēks kopā ar zemgaļiem sakāva Zobenbrāļu ordeni kaujā pie Saules, 1260.gada Durbes kauja, kurā lietuvieši kopā ar kuršiem sakāva Livonijas ordeņa spēkus, 1287.gadā zemgaļi sakāva vāciešus kaujā pie Garozas. Tas viss vien pierāda to, ka Latvijā ir bijuši stipri vīri, diženi karotāji, kuru drošsirdību un izveicību slavina arī latviešu tautas dziesmas. Lai gan mūsu kopa sākotnēji par savas darbības virzienu izvēlējās senā karavīra dzīvesziņas izpēti un popularizēšanu sabiedrībā, šobrīd arvien jauno darbības virzienu rašanās mūsu kopā, paplašina mūsu interešu un darbības loku. Pētot dainas, dziedot dziesmas, turot rokās un mugurā senā karavīra bruņas un ieročus, nodarbojoties ar senajiem amatiem, arvien vairāk cenšamies pietuvināties senajam cilvēkam, par kuru varam spriest vien pēc vēsturiskajām, folkloras liecībām un, protams, mūsu pašu iekšējām sajūtām un atklāsmēm. Pat ja mēdzam pārspīlēt vai idealizēt, to darām vien dēļ mīlestības pret savu zemi un tautu. Un pat ja mūsu senči kādreiz pieļāva kādu kļūdu, tas bija labākais, ko viņi varēja darīt, jo ja nebūtu viņu, vai būtu tad mēs, vai būtu mūsu ziedošās pļavas, zaļojošie meži, plūstošās upes un strauti? Uz akmens malku cirtu, Strautā kūru uguntiņu, Lai sildās tie ļautiņi, Kas man laba nevēlēja.